Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.” Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Sivicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības simboli - krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami (Aglonas bazilikas gadījumā).

Līdz 1927. gadam Jaunaglonu sauca par Kameņecu. Te atrodas bijušās Kameņecas muižas ansamblis (dzīvojamā ēka, kapella, staļļi), ar apkārtējo mūri. Tas viss ir 18.gs arhitektūras piemineklis neogotikā stilā ( rekonstruēts 20.gs.) To apdzīvojušas Felherzamu, tad Pavloviču un Reutu dzimtas. Reuta muiža - muižnieks valdījis līdz savai nāvei 1911. gadam. Muižnieka ģimenē bija 6 meitas un 1 dēls. Muižai apkārt bijuši lieli mūri - veidoti no šķeltiem laukakmeņiem, mūru fragmenti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Ainaviska vieta, ar kuru saistās romantiska leģenda par lielu un uzticīgu mīlestību starp grāfa Plātera meitu Emīliju un poļu virsnieku Josifu Karņicki. Taču jauniešu mīlestībai šķēršļus lika grāfi Plāteri, kuri bija iecerējuši savu meitu izprecināt kādam bagātniekam no viņu aprindām. Emīlija un Josifs, izmisuma pārņemti, nolēma doties nāvē: Josifs – nošauties vienā no Krāslavas pilskalniem, bet Emīlija – izlēkt no pils trešā stāva loga. Pēc norunātas zīmes, Josifs nošaujas, bet Emīliju pēdēja brīdī izglāba viņas kalpone. Josifu apglabāja viņa nāves vietā, kur tagad ir piemineklis.

Atrodas Koroļevščinā. Uzcelts 1918. gadā. Taisnstūra plānojuma koka būve ar diviem torņiem. Pašreiz avārijas stāvoklī, taču reizēm notiek dievkalpojumi.

Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Izveidots 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Galvenās ēkas bija rātsnams, kas tika celts 1752. gadā, un aptieka, kas šajā ēkā darbojas kopš 1810.gada un savas funkcijas pilda arī mūsdienās. Laukumu ierobežoja vienstāvu un pusotra stāva koka un mūra celtnes ar saimniecības ēkām. Tās bija tirgotāju un amatnieku dzīvojamās mājas, iebraucamās vietas ar staļļiem un tirgotavas. Laukuma austrumu galā atradās rātsnams. Tā bija brīvi stāvoša divstāvu ēka ar torni, kuras pirmajā stāvā atradās muita, svaru un mēru telpas, vēlāk arī tirgotavas. Pirmās Latvijas Republikas laikā tirgus laukumā atradās arī Latviešu biedrības nams. Kopš 2010.gada vasaras pilsētniekus un tās viesus priecē strūklaka, kas izveidota pilsētas ģerboņa formā.

Grāfu Plāteru parka malā, vecu koku daļēji ieskauta, atrodas luterāņu baznīca. Pirmais pamatakmens likts 1935.gadā un tā iesvētīta 1938.gadā. Dievnams darbojās līdz 1944.gadam. 1984.gadā te iekārtoja muzeja izstāžu zāli, kas šeit atradās līdz 1996.gadam, kad baznīcu atguva draudze. Dievkalpojumi Krāslavas luterāņu baznīcā notiek mēneša I un III svētdienā. Iepriekš pieteikties!

Dievnams celts 1906.-1907. gadā. Dievnama ēka ir guļbūves celtne, kas apšūta ar horizontāliem dēļiem. Ir divi torņi. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus - stēlas. Проезд: из Даугавпилса по шоссе на Краславу, поворот налево на волостной центр Бикерниеки, далее по той же дороге до кладбища.

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils rajonā. Pirmais dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā daudz dekoratīvu elemetu.

Baznīcas projektu izstrādāja inženieris Pētersons no Krustpils un 1929. gada rudenī tika ielikts pirmais pamatakmens. Būvdarbi bija pabeigti 1932. gada maijā un kopumā baznīcas celtniecība izmaksāja 26 000 latu

Ludvigovas kapu kapliča (1824) veidota no laukakmeņiem. Ir 9 m x 5 m x 3 m liela. No ārpuses apmesta ar kaļķu javu, kurā liktas akmeņu šķembas. Jumts apjumts ar lubiņām. Virs jumta no diviem baļķiem paceļas mazs tornītis ar zvanu. Durvis no gala, ar nelielu logu virs tām. Vēl viens logs ir kreisajos sānos. Grīda un griesti veidoti no koka. Kapličā atrodas viens koka altāris ar trīs litogrāfiskām svētbildēm.

Ir vietējās nozīmes arhitektūrās piemineklis. Dievnama celtniecība sākta 1931. gadā. To cēlis būvuzņēmējs A. Gruncevičs.

Koka guļbūve ar sapārotiem logu rāmjiem un sīpolveida kupolu, fasādēs - stilizēts saules motīvs.

Celta un iesvētīta 1879. gadā. Baznīcas altāris ir vienkāršs, bez rotājumiem. Īpaši izteiksmīgi ir t.s. Novgorodas stilā veidotie baznīcas vārti un vairākas ikonas, kas ir veidotas senā tehnikā: Novgorodas, Maskavas u.c. stilos.

Medumu apkārtnes katoļticīgie gāja uz Smelinu. Tur bija veca koka baznīca, pārbūvēta 1854. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara šī baznīca palika Lietuvā. Pēc robežas slēgšanas baznīcas apmeklētājiem katrreiz bija jākārto caurlaides formalitātes. Tas sagādāja lielas neērtības. Tāpēc Grīvā dzīvojošie prāvesti jau no 1922. gada sāka braukt uz Medumu noturēt dievkalpo­jumus. Tie notika katoļticīgā saimnieka Jāzepa Gabrāna māja, kura bija liela un atradās 2 km no Medumu centra. 1928. g. Medumu draudzē bija apm. 1000 locekļu un tā skaitījās kā Grīvas filiāle. 1931. gadā Medumu baznīcas vajadzībām piešķīra 16 ha zemes. To no valsts fondiem iemērīja mērnieks Mikelāns neapdzī­votā vietā, krūmiem noaugušā uzkalnē. Bija dota arī otra iz­vēle, tuvāk Medumu centram, tur, kur tagad atrodas vecticīb­nieku lūgšanu nams. Tā ka draudzes priekšniekam Azarevičam bija par 2 km tuvāk uzkalns neka Medumu centrs, viņš izvēlējās vietu baznīcai krūmiem apaugušā uzkalnā. Tam piekrita arī Grīvas prāvests J. Plonis, kas pārzināja Medumu baznīcas lie­tas. Pēc zemes piešķiršanas prāvests J. Plonis uzsāka baznīcas cel­šanu. Plānu izstrādāja arhitekts Pavlovs. Draudzes locekļi jau no 1932. gada vāca līdzekļus baznīcas celšanai: rīkoja loterijas, “laimes akas”, sarīkojumus u.c.. No citām draudzēm medumiešiem nekāda palīdzība neienāca. Ar bīskapa J. Rancāna atļauju Me­dumu baznīcai pamatakmeni iesvētīja dek. J. Plonis 1933. g. 24. jūnijā, sv. Jāņa Kristītājā dienā. Svinībās piedalījās loti daudz cilvēku. Baznīcu cēla no betona ķieģeļiem. Darbs virzī­jās sekmīgi un jau 1935. g. 10. jūnijā baznīcai uzlika pagaidu jumtu, ielika logus, durvis un sāka noturēt pirmos dievkalpo­jumus. 1936. gadā Meduma draudzei nozīmēja pastāvīgu prā­vestu J. Kazenas (dzim. 1869. g., ordinēts 1895. g.). Plebanijas vēl nebija, tāpēc prāvests dzīvoja privātās mājās, netālu no baznīcas. Tad uzsāka celt māla kleķa kūti, kurai uzlika cinkota skārda jumtu. 1937. g. septembrī uzsāka celt lielu divu stāvu plebāniju. Šajā gadā baznīcā nobeidza koka apdares darbus un uzlika cinkota skārda jumtu. 1939.g. 2.jūlijā Liepājas bīskaps A.Urbšs Medumu baznīcā veica kanonisko vizitāciju. Viņu pavadīja vairāki garīdznieki un LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes studenti. Arī pēc bīskapa vizitācijas baznīcā turpinājās būvdarbi, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, tie palika nenobeigti. Baznīca ir 15 x 10 x 7 m liela, ar 3 x 10 m lielu lieveni priekšā, kuru balsta 4 betona pīlāri. Baznīca bez presbiterija un kora telpām ir 100 m2. Nepabeigtajam tornim uzlikts lēzens četrslīpais skārda jumts. Pēc plāna tornim bija jānoslēdzas ar augstu smaili. Baznīca ir vienas navas celtne, ar trijiem altāriem. Lielais altāris mūra, virs kura paceļas liela sv. Jāņa Kristītāja glezna ozolkoka rāmī. Šis svētais ir arī Me­duma baznīcas patrons. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Sānos pa labi Kristus Karaļa altāris ar lielu bareljefa figūru. Kreisajā pusē Jaunavas Marijas Lurdas altāris. Baznī­cas grīda un griesti no koka. Griesti apmesti. Ir kora telpas ar “Bokuma” firmas harmoniju. No ārpuses baznīca apmesta 1969. g. Ieejas durvis no gala trīs un vienas no sakristejas. 1975. g. baznīcā ierīkoja centrālapkuri. Pārtrauktie būvdarbi Medumu baznīcā netika atsākti līdz 1954. gadam, tā bija loti neizskatīga un valdīja liela nabadzība. Kad 1954. g. reliģisko lietu pilnvarotais Resbergs apmeklēja Medumu baznīcu, viņš sašutumā izteica izbrīnu: “Kas te ir, baznīca vai lopu kūts?” Pēc tam prāv. J. Gavračs apmeta iekš­pusi un sāka izdaiļot baznīcu. Prāv. L. Lapkovskis no 1957. gada turpināja iesākto darbu un nobeidza baznīcas iekār­tošanu un izveidošanu. Baznīcā ir sv. Modesta relikvijas, bīskapa A. Urbša aprobē­tas 1938. gadā. Blakus baznīcai kapsēta. To iesvētīja ar bīskapa Rancāna atļauju dekāns J. Plonis 1933. gadā.

Lašu vecajos luterāņu kapos atrodas Raiņa apdziedātās Mēnesmeitiņas (Idas Apsānes) ģimenes kapi. Tie ir trīs viens otram blakus stāvoši metāla krusti uz granīta pamatnēm ar ciļņu tekstu uz katra. Uz I. Apsānes kapa pieminekļa rakstīts: "Ida Marie Apsahn dzim. 23 März 1867 mir. 10 April 1887" Granīta pamatnē ievietots I. Apsānes portrets porcelāna ovālā. 20. gs. 70.-ajos gados kapos notikuši lieli postījumi. Tad cietis arī I. Apsānes kaps. Ar Latvijas Kultūras fonda Eglaines kopas vadītājas O. Spūles gādību tas, kā arī citas sapostītās kapu vietas, sakoptas, vietās uzlikti nolauztie kapu krusti. O. Spūles vadībā par Elīzes Stenderes ziedoto naudu uzlikti jauni kapu vārti.