Baznīcas celtniecību 19. gs. sekmējis grāfs Riks, kā vārdā nosaukts Rikavas ciems. Blakus baznīcai atrodas kapi un kapella, kur atrodas grāfa Rika kapa vieta. Vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Privāts objekts, sazināties pa telefonu! Atrodas 0,5 km uz A no Rušonas baznīcas. Celta 1903.gadā. Kungu māja ir vienstāva mūra ēka ar divu stāvu centrālo daļu. Divslīpu, centrālajā daļā četrslīpu jumts. Arhitektūras stils: neorenesanse.

Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīcu uzbūvēja no cementa ķieģeļiem par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem 1933. – 1938.g. Prāvests V.Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Spruktos bijusi sava koka kapela. Vienos dokumentos teikts, ka tā celta 1820. g., bet citos, ka 1785. gadā. Kapela bija novecojusi jau 1866. gadā. Tagadējo Spruktu draudzi nodibināja 1933. gadā no Izvaltas un Jezupovas draudzēm, kopā 12 sādžas apm. 1500 locek|iem. 1933. gada 3. jūlijā Vaclavs Kozlovskis iecelts par Spruktu jaunās draudzes prāvestu. Viņš apmetās uz dzīvi privātās mājās. Prāvests V. Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Draudze saveda pamatiem akmeņus un granti.

Stoļerovas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca. 1999. gadā prāvesta Butāna vadībā nodegušās baznīcas vietā tika uzbūvēta jauna mūra baznīca, kas ir nedaudz lielāka par nodegušo un kas ir jaunākā (atjaunotā) baznīca Rēzeknes novadā. No 4 km attālās Rozenmuižas kapelas uz baznīcu pārvesta Čestahovas Dievmātes glezna.

Saglabājusies klēts, pārvaldnieka māja un stallis. Interesanta ir klēts ar smagnējo būvformu, durvju vērtnēm, Latgalei raksturīgu zelmini ar jumtiņu starpstāvu vietā, kur saduras mūra siena un koka zelmenis. Pārvaldnieka māja ir necila koka celtne, kas atrodas vienā līnijā ar klēti. Jau 1947. g. stallī iekārtota skola. 1999. gados rekonstruēta. J. Zilgalvis šo celtni atzīst kā labu piemēru muižas apbūves saglabāšanai un izmantošanai. Jaunais jumta stāvs labi iekļaujas simetriskajā apjomā, izceltas logailu augšdaļas no sarkanajiem ķieģeļiem. Uz bojā gājušās kungu mājas pamatiem uzbūvēta koka ēka. 19. gs. sākumā Boļeslavs Plāters-Zībergs sācis muižas veidošanu. Parks veidots kā ainavu jeb angļu stila grāfu Plāteru-Zībergu pusmuižas parks (19. gs.). Parka platība – 8,5 ha, no tiem 0,21 ha aizņem dīķis. Parka teritorijā atrodama 21 koku un krūmu suga – gan vietējās, gan svešzemju. Te ir daudz ošu, ozolu, liepu, vītolu, gobu, melnalkšņu un ievu. Parka centrā ir lapegļu audze, kura nepareizas apsaimniekošanas dēļ pakāpeniski iet bojā. Austrumu daļā atrodas liepu aleja. Parka lepnums ir Lielais ozols. Dendroloģisks retums ir Moltkes liepa, kas reti sastopama Latvijas parkos. Parkā saglabājušas vairākas vēsturiskas ēkas – bijušās pusmuižas apbūves elementi, tai skaitā zirgu staļļa ēka, kas 1919. gadā pārkārtota skolas vajadzībām. Mūsdienās te atrodas Vaboles vidusskola. Vienā no pusmuižas ēkām 1996. gadā iekārtots Latgales atmodas darbinieku Skrindu dzimtas muzejs.Vaboles parkā atrodas labiekārtots atpūtas laukums.

Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē. Līksnas baznīcas vēsture liela mērā saistāma ar jezuītu ordeņa darbību. Kad 1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu, viņi izraidīja jezuītus. Viņiem patvērumu deva Ilūkstes barons Bērtulis Zībergs, kuram bija lieli īpašumi: Ilūkstes, Dvietes, Pilskalnes, Dunavas, Rubeņu, Bebrenes, Sventes, Līksnas, Nīcgales un Ķirupes. Šeit – abpus Daugavai – jezuīti veica rekatolizācijas darbu. Līksnā ilgu laiku darbojās jezuītu misija, kas sākumā bija pakļauta Ilūkstes, bet vēlāk Daugavpils rezidencei. Ar 1635. gadu jezuītu darbība Zīberga īpašumos kļuva rosīgāka, jo Ilūkstē nomira pēdējais luterāņu mācītājs. Grāfa Zīberga dēls Jānis Ilūkstes baznīcu atdeva katoļiem, tās aprūpi uzticot jezuītiem. Polijas Karalis Vladislavs IV tās piederību katoļiem apstiprināja uz mūžīgiem laikiem. 1771. – 1772.gadā jezuītu ordeņa Lietuvas provinces locekļu sarakstā minēts, ka sevišķi rosīgs Līksnā bijis tēvs Miķelis Butovičs. Viņš te darbojies 17 gadus. Kad 1783.gadā nodibināja Moģiļovas arhidiecēzi, tās pirmais arhibīskaps S.Siestžencevičs Līksnā nodibināja Daugavpils (Lejas) dekanāta sēdekli. Ar to 1789.gadā jezuīti savu darbību Līksnā izbeidza, to savā aprūpē pārņēma laicīgie priesteri. No Līksnas dekāniem daži bija ļoti slaveni un ievērojami. No 1826.gada līdz 1856.gadam Līksnā dzīvoja kanoniķis Tomass Kosakovskis, vairāku grāmatu izdevējs latviešu valodā. Pēc tam viņa darbu turpināja dekāns Tomass Kopecs. Sevišķi ievērojams Līksnā bija prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs (1905. – 1918.).

Muižas kungu māja un klēts celta romantizētā jūgendstilā. Parka platība ir 23,7 ha, no kuriem 2,6 ha aizņem dīķi. Parks slavens ar itāļu mākslinieka veidoto Madonnas statuju. 2015. gadā ir noslēdzās vērienīgs projekts „Lūznavas muižas ēkas rekonstrukcija (ietverot lokālus restaurācijas darbus)”, kuru īstenojusi Rēzeknes novada pašvaldība. Rekonstruētajā Lūznavas muižas ēkā tagad atrodas Rēzeknes novada nozīmes saieta nams ar izstāžu zālēm un mākslinieku darbnīcām. Paredzēts, ka nākotnē Lūznavas muiža varētu attīstīties kā starptautisks vides izglītības un mākslas centrs, dažādu nometņu, semināru, mākslas plenēru rīkošanas vieta. Pašvaldība plāno arī Lūznavas parka attīstību, paredzot valsts, pašvaldības un ES finansējuma piesaisti un attīstot tālāko muižas un parka darbību. 2015. gada sākumā muižas ēkas pirmajā stāvā iesvētīta lūgšanu kapela. Lūznavas muižā ir jauna un interaktīva pastāvīga ekspozīcija “Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām”. Var pieteikt ekskursijas pa muižas ēku +371 28686863, muiza@luznava.lv

Iebraucot Krāslavā no Rīgas puses, ciemiņus sagaida Adamovas pilskalns – tas atradās Daugavas senlejas malā starp divām dziļām gravām. Kalna augstums sasniedza 40 m. Adamovas pilskalns, tāpat kā citi Daugavas pilskalni, bija apdzīvots ilgu laiku. Šajā vietā arī meklējami Krāslavas pirmsākumi. 1960. gadu beigās, arheoloģiski nepētīts, pilskalns tika nolīdzināts un iznīcināts, tam pāri ierīkojot jauno Rīgas – Krāslavas šosejas trasi. Pašlaik pilskalna skatu lau­kums ir iemīļota krāslaviešu un viesu pastaigu un atpūtas vieta.

Nautrēnu draudzes baznīca, būvēta no ķieģeļiem Romāņu stilā, celta vecās baznīcas vietā no 1901. līdz 1914. gadam. Valsts nozīmes mākslas piemineklis. 1939. gadā pirktas ērģeles.

Viļakas ezers ar pilsdrupām uz salas (1293.g.). Pie ezera, Garnizona ielā 6, izveidota labiekārtota peldvieta ar atpūtas vietu un lapeni, ugunskura vietu, bērnu rotaļu laukumiem, volejbola laukumiem. Viļakas katoļu baznīca (1748.g.), Viļakas luterāņu baznīca (1928.g.) Viļakas Pareizticīgo baznīca (1868 1871). Viļakas muiža, parks (19. gs. vidus).

Sarkaņu Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca uzcelta 1860. gadā. Tā ir ļoti vienkāršas četrstūrainas formas laukakmeņu celtne ar nelielu kvadrātveida tornīti virs jumta pie ieejas. Baznīcas altārī novietota no vecās baznīcas pārmantotā svētbilde, darināta 15.,16. gs. – Dievmāte Brīnumdarītāja sudraba tērpā, kurai piemīt dziedinošs spēks. Sarkaņi uzskatāmi par vienu no vecākajām svētvietām Latgalē un arī šobrīd ir svētceļojumu mērķis.

19. gs pirmajā pusē celtasdzirnavu ēkas ēkas ar saglabājušos visu graudu malšanas inventāru un ierīcēm

Piemiņas zīme atrodas Līksnas takās - Emīlijas Plāteres takas sākumā. Emīlija Plātere (1806 Viļņa - 1831 Kapčiamiestis) ir poļu un lietuviešu nacionālā varone, kas no 1815. gada dzīvojusi Līksnas muižā. Vadījusi patriotu karaspēka vienību Latgalē un Lietuvā, gatavojusies uzbrukt Daugavpils cietoksnim, pāragri mirusi poļu sacelšanās laikā 1831. gada ziemā.

Lūgšanu namiņš – Bērziņu pagasta Andžānos pie ceļa atrodas lūgšanu namiņš, šeit jebkurš ceļinieks var rast sirds mieru šajā steidzīgajā un mainīgajā dzīvē. Tūrisma objekts atrodas pierobežas zonā, nepieciešama pase un caurlaide.

18. gs. Hilzena meitai apprecoties ar Janu Šadurski, Malnavas muiža kļuva par Šadursku ģimenes īpašumu. Tajā laikā tā tika pārveidota: galvenajai muižas ēkai piebūvēja trešo stāvu, arī muižas jumts, Z un D bloki tika pārbūvēti. Muižas ēkā var redzēt kāpnes, kuras vijas uz augšu, bet pils aizmugurē atradās apaļa zāle ar stikla sienām un izeju uz parku. Nikolaja Šadurska ģimene atstāja Malnavu, dodoties bēgļu gaitās, tomēr muiža vēl pastāvēja, jo to pārvaldīja grāfa palīgs. 1920. gadā Malnavas muižu ar 12,402 ha zemes nacionalizēja un kā vienu no lielākajām muižām ieskaitīja valsts zemes fondā. 1928. gadā ēkai piebūvēti sānu korpusi, pielāgojot lauksaimniecības skolas vajadzībām. Arī šobrīd muižas ēka tiek izmantota Malnavas koledžas vajadzībām.

19. gs. celta kapliča vecos kapos, ar interesantu interjeru, atrodas valsts aizsardzībā. Gida pavadībā ekskursija pa Zilupi un tās apkārtni.

Pēc nostāstiem, vietā, kur atrodas baznīca, kādreiz bija kapi. Kāda kapu kopiņa bija saglabājusies, tādēļ, ceļot jauno baznīcu, tās sienā tika iemūrēta plāksne, uz kuras bija ierakstīts mirušā vārds.Bebrenes Romas katoļu baznīcas ārējais veidols ir vienkāršs. Baznīcas ēkas izmēri ir 25 x 15 x 8 m. Tai klāt ir presbiterija daļa (7 x 6 m). Presbiterija abās pusēs ir sakristejas un virs tām kora telpas un noliktavas. Baznīcu nevar pieskaitīt nevienam no mākslas veidiem. Arēji tajā var saskatīt klasicisma iezīmes, bet interjerā saskatāms baroka rokraksts. Baznīcai nav torņu, ir tikai divi krusti uz jumta – viens priekšpusē, otrs aizmugurē. Kā atsevišķa celtne blakus baznīcai ir zvanu tornis. Tajā atrodas divi zvani (lielais un mazais). Šī celtne kalpo arī kā galvenie ieejas vārti baznīcas dārzā. Lielākais no zvaniem tika liets 1938. gadā, bet par mazāko ziņas nav saglabājušās. Baznīcas dārzā apbedīti divi prāvesti – Antons Sarko (1872-1920) un Sigismunds Pipinuss (1885-1930). Dārzu ierobežo zems mūra žogs. Bebrenes baznīcas ārējā veidola interesantākā iezīme ir tā, ka tai ir sienas apgleznojumi, kuri Latvijā bieži nav sastopami. Uz sienām attēloti divi evaņģēlisti. Vēl uzmanību piesaista arī tā sauktie “aklie logi”. Tie it kā vizuāli pagarina stikloto logu. Lai padarītu baznīcu interesantāku un bagātāku, tā ir krāsota divos toņos – baltā un krēmkrāsas. Arī baznīcas interjers ir vienkāršs un tai pat laikā interesants. Pirmajā pasaules karā vācieši Bebrenes baznīcā ierīkoja kara lazereti. Baznīcai bija ļoti augsti logi. Tos visus no apakšas aimūrēja, tā saīsinot mazākus. Tādi bez izmaiņām tie ir arī šodien – saīsināti. Baznīcas ēka ir vienas jomas celtne ar flīžu grīdu un lēzeniem koka griestiem. Arī dievlūdzēju un grēksūdzes soli ir no mūra, ar 6 pīlāriem, starp kuriem atrodas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas gleznas reprodukcija (B. E. Muriljo kopija). Ievērību pelna 3 altāri. Galvenais altāris veidots baroka stilā, virs pīlāriem atrodas skulptūras, kurās atveidoti eņģelīši. Savukārt katram sānu altārim ir divi pīlāri. Pa labi no lielā altāra atrodas Jāņa Kristītāja godam veltīts altāris, kreisajā pusē – Rožu kroņa altāris. Kā jau katrā katoļu baznīcā, tā arī Bebrenes dievnamā ir 14 Krusta ceļa svētbildes. Tajās, saskaņā ar Evaņģēlijā teikto, ir attēlotas Sv. Kristus ciešanas, sākot ar Pestītāja notiesāšanu, līdz pat viņa nāvei pie krusta. Bebrenes baznīcai ir savas ērģeles, kuras būvētas 19. gs., un kalpo arī mūsdienās.