Patstāvīga izstāde “Viņi kalpoja Dricānos”, veltīta Dricānu baznīcas priesteru darbībai no 19. gadsimta līdz mūsdienām.

Kapliča datēta ar 1788.gadu. Tās iekārtā atrodami baroka laika glezniecības paraugi. Divi 19. gs. pirmajā pusē veidoti krucifiksi un 18. gs. darināts altāris. Pašlaik norit nepārtaukti restaurācijas darbi.

Grendzas katoļu baznīca celta 1907.g. Agrāk Lietuvas pierobežā Stelmuižā atradās Ilūkstes filiālbaznīca (celta 1650.g., saglabājusies līdz mūsdienām). Reiz Grendzas muižnieks sastrīdējās ar Stelmuižas baronu. Negribēdams ar to vairs satikties pat baznīcā, viņš Grendzā nodomāja uzcelt baznīcu un nodibināt draudzi. Te 1907. gadā ieradās priesteris Antons Bamblovskis. Šis priesteris Grendzā nodibināja draudzi un no akmeņiem sāka būvēt mūra baznīcu. Līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. 1910. g. baznīca jau bija uzcelta, lai gan nepilnīgi, jo pietrūka līdzekļu. Baznīcu iesvētīja 1913.g. Sv. Pētera godam. Pirmajā pasaules karā baznīcu izpostīja. Vācieši ierakumiem akmeņus plēsa no mūriem. Pēc kara Grendzas baznīcu apkalpoja Sventes draudzes prāvests. Dievkalpojumus noturēja mājās, jo par baznīcas atjaunošanu neviens nerūpējās. 1930. gadā par Sventes draudzes prāvestu iecēla Antonu Rimoviču. Viņa pārziņā nonāca arī Grendzas baznīca. Prāv. Rimovičs Grendzas baznīcā samūrēja izlauztos mūrus, uzlika jumtu, salika durvis, logus. Te viņš ieguldīja visus savus līdzekļus, kurus atpakaļ nekad vairs nesaņēma. Galīgi baznīcas atjaunošanu pabeidza prāvests K. Baturo. Atjaunoto baznīcu l933. gada rudenī iesvētīja Ilūkstes dekāns J. Samušs.bPēc Otrā pasaules kara prāvests Z. Naglis apmeta dievnamam iekšpusi un ielika lielo altāri. Prāvests Kublinskis ielika sānu altārus un baznīcu izkrāsoja. Prāvests V.Pentjušs salaboja izlauzto žogu, nokrāsoja baznīcas ārpusi un saveda to pienācīgā kārtībā. Prāvests R. Latkovskis baznīcai nokrāsoja jumtu. Grendzas baznīca atrodas lielceļa malā uzkalnā netālu no Grendzas katoļu kapiem. Grendzas baznīca ir bez torņiem, 30 x 15 x 12 m liela, jumts no skārda, ieejas durvis no gala, sāniem un abām sakristejām. Baznīcai sānos katrā pusē pa 3 logi un katrā sakristejā 1 logs, altāra daļa celta lokveidīga. Apkārt baznīcas dārzam betona žogs ar šīfera jumtu. Baznīca ir vienas jomas celtne, grīda cementa, griesti dēļiem segti lokveidīgi, kora telpas balstās uz mūra pīlāriem. Ērģeļu nav, bet ir tikai harmonija. Lielo koka altāri būvējis meistars Vanagelis. Altārī liels koka krucifikss, ko veidoja prāvests A. Rimovičs. Tāpat altārī ir viņa veidotās sv. Pētera un Pāvila figūras. Labajā pusē ir tikai altāra galds ar Jēzus Sirds gleznu (mākslinieka Šēnberga darbs). Kreisajā pusē tāds pats galds ar Jaunavas Marijas gleznu “Debesīs uzņemtā”. Baznīcā ir soli dievlūdzējiem, krēsli, viens feretrons, gleznotās krusta ceļa bildes un dievgalds, kas atdala baznīcu no presbiterija.

Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.” Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Sivicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības simboli - krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami (Aglonas bazilikas gadījumā).

Līdz 1927. gadam Jaunaglonu sauca par Kameņecu. Te atrodas bijušās Kameņecas muižas ansamblis (dzīvojamā ēka, kapella, staļļi), ar apkārtējo mūri. Tas viss ir 18.gs arhitektūras piemineklis neogotikā stilā ( rekonstruēts 20.gs.) To apdzīvojušas Felherzamu, tad Pavloviču un Reutu dzimtas. Reuta muiža - muižnieks valdījis līdz savai nāvei 1911. gadam. Muižnieka ģimenē bija 6 meitas un 1 dēls. Muižai apkārt bijuši lieli mūri - veidoti no šķeltiem laukakmeņiem, mūru fragmenti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Ainaviska vieta, ar kuru saistās romantiska leģenda par lielu un uzticīgu mīlestību starp grāfa Plātera meitu Emīliju un poļu virsnieku Josifu Karņicki. Taču jauniešu mīlestībai šķēršļus lika grāfi Plāteri, kuri bija iecerējuši savu meitu izprecināt kādam bagātniekam no viņu aprindām. Emīlija un Josifs, izmisuma pārņemti, nolēma doties nāvē: Josifs – nošauties vienā no Krāslavas pilskalniem, bet Emīlija – izlēkt no pils trešā stāva loga. Pēc norunātas zīmes, Josifs nošaujas, bet Emīliju pēdēja brīdī izglāba viņas kalpone. Josifu apglabāja viņa nāves vietā, kur tagad ir piemineklis. Lai ainavu, kas paveras no Karņicka kalna, izbaudītu vēl labāk, kalna virsotnē uzstādīts teleskops.

Atrodas Koroļevščinā. Uzcelts 1918. gadā. Taisnstūra plānojuma koka būve ar diviem torņiem. Pašreiz avārijas stāvoklī, taču reizēm notiek dievkalpojumi.

Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Izveidots 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Galvenās ēkas bija rātsnams, kas tika celts 1752. gadā, un aptieka, kas šajā ēkā darbojas kopš 1810.gada un savas funkcijas pilda arī mūsdienās. Laukumu ierobežoja vienstāvu un pusotra stāva koka un mūra celtnes ar saimniecības ēkām. Tās bija tirgotāju un amatnieku dzīvojamās mājas, iebraucamās vietas ar staļļiem un tirgotavas. Laukuma austrumu galā atradās rātsnams. Tā bija brīvi stāvoša divstāvu ēka ar torni, kuras pirmajā stāvā atradās muita, svaru un mēru telpas, vēlāk arī tirgotavas. Pirmās Latvijas Republikas laikā tirgus laukumā atradās arī Latviešu biedrības nams. Kopš 2010.gada vasaras pilsētniekus un tās viesus priecē strūklaka, kas izveidota pilsētas ģerboņa formā.

Grāfu Plāteru parka malā, vecu koku daļēji ieskauta, atrodas luterāņu baznīca. Pirmais pamatakmens likts 1935.gadā un tā iesvētīta 1938.gadā. Dievnams darbojās līdz 1944.gadam. 1984.gadā te iekārtoja muzeja izstāžu zāli, kas šeit atradās līdz 1996.gadam, kad baznīcu atguva draudze. Dievkalpojumi Krāslavas luterāņu baznīcā notiek mēneša I un III svētdienā. Iepriekš pieteikties!

Dievnams celts 1906.-1907. gadā. Dievnama ēka ir guļbūves celtne, kas apšūta ar horizontāliem dēļiem. Ir divi torņi. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus - stēlas. Проезд: из Даугавпилса по шоссе на Краславу, поворот налево на волостной центр Бикерниеки, далее по той же дороге до кладбища.

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils rajonā. Pirmais dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā daudz dekoratīvu elemetu.

Baznīcas projektu izstrādāja inženieris Pētersons no Krustpils un 1929. gada rudenī tika ielikts pirmais pamatakmens. Būvdarbi bija pabeigti 1932. gada maijā un kopumā baznīcas celtniecība izmaksāja 26 000 latu