Barona Rozena īpašums. Muiža, parks, saimniecības ēkas un kalpu māja ezera krastā.

Zariņu kapu kapliča sākotnēji atradās Dvietē grāfa Plātera-Zīberga pils parkā pie lielceļa, iebraucot Dvietē. Tā bija celta apmēram 1750. g. Pēc mūra baznīcas uzcelšanas Dvietē (1864), koka baznīcu nojauca un pārveda uz Zariņu kapiem. Zariņu kapsēta atrodas uz Dvietes—Bebrenes ceļa, apmēram 2 km no Zariņu autobusu pieturas. Kapela ir 6 m x 5 m liela, trapecveidīgu 2,5 m x 2,5 m lielu altāra daļu. Ieejas durvis no gala (divviru), sānos 2 plati logi, presbiterija daļā 2 šauri logi. Pamati mūra. Kapelas sienas veidotas no baļķiem guļbūvē. No ārpuses kapela apšūta dēļiem, nekrāsotu lubiņu jumts, ko pārklāja ar šīferi. Virs jumta neliels tornītis uz četriem stabiņiem, kurā atrodas zvans. Virs tornīša krusts. Kapelai dēļu griesti un platu dēļu grīda. Iekšpusē sienām baļķi ēvelēti, neapšūti. Dažās vietās baļķi iepuvuši vēl pirms pārvešanas no Dvietes. Presbiterija daļā vienkāršs dēļu altāris. Virs tā vecs koka tabernakuls ar izgriezumiem. Pie sienas sena altārglezna sv. Ignācija Lojolas godam. Altāra akmenī ir arī Sv. Bērtuļa relikvijas.

Iesvētīta 2006. gadā. Dievanams ierīkots bijušajā muižas un Zemgales stacijas ēkā (1928). Baznīcas ēka 20 gs. divdesmito gadu sākumā bija kā dzelzceļa stacija uz Latvijas –Polijas robežas (tajos gados). Ēku uzcēla ātrā tempā, ar masīvām sienām un skaistu kupolu virs ēkas centrālās daļās. 1944. gadā vācieši atkāpjoties gribēja to noslaucīt no zemes virsas, un līdz ar to divas trešdaļas no ēkas aizgāja nebūtībā. Līdz 20. gs. sešdesmito gadu sākumam ēka kalpoja kā stacija, bet tad Latvijas Dzelzceļš no tās atteicās. Mainījās apsaimniekotāji, dzīves bangojošajos viļņos ēka tika galīgi nolaista. Ēka stāvēja sliežu malā, nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailēm, līdz kamēr to ievēroja dekāni A. Madelāns un A. Olehno no Daugavpils, kā arī priesteris Klavcāns. Dievnama celtniecība ilga trīs gadus. Draudzes locekļi ar saviem spēkiem vieca pilnīgu ēkas restaurāciju. Daļu no celtniecības materiāliem iegādājās pateicoties vietējās pašvaldības atbalstam. Savu tiesu līdzekļu deva arī Vācijas organizācija «Bonifacius werk» un sabiedrība «DauTKom».

1934. gadā bīskaps Rancāns iesvētīja no Raipoles pārvesto veco koka baznīcu atjaunotā veidā. Tai ir divi zvanu torņi, uzbūvēta sakristeja.

Koka celtne uz akmens mūra pamatiem uzcelta 1800. gadā par tautas ziedojumiem.

Šņepstu Lielais kalns atrodas Preiļu-Aglonas ceļa kreisajā pusē (braucot no Preiļiem). Iegarenam maizes kukulim līdzīgais kalns ir 19 m augsts. DR pusē tas ir bijis aizsargāts ar grāvjiem, starp kuriem atradusies uzeja pilskalna plakumā. Plakums un D nogāze tiek arti kopš seniem laikiem, tādēļ dziļais melnais kultūrslānis, kas sedz kalna virspusi, ir sajaukts un lielākoties noarts uz leju. Pilskalnu lielā mērā postījuši arī mantrači. Vietējie zemnieki kādam Bogomoļeca tēvam Jaunā muižā nesuši pilskalnā atrastās senlietas veselām pītenēm. Latvijas Vēstures muzejā glabājas divi Šņepstu pilskalnā atrastie ovālie 5. gs. šķiltavakmeņi un vairākas citas senlietas. Šeit atrastās lietas glabājas arī Viļņas muzejā. Teika stāsta, ka kalnam vienos sānos bijušas durvis. Aiz tām sēdējusi jauna meita ar melnu suni pie kājām. Jaunavai septiņus gadus esot jālasa no ērkšķu krūma ogas. Citā teikā teikts, ka viņa uz kādu laiku aizdevusi ļaudīm naudu. Reiz kāds cilvēks to laikus neatdevis. To sākuši mocīt velni.