Tūrisma objekti

Nautrēnu draudzes baznīca, būvēta no ķieģeļiem Romāņu stilā, celta vecās baznīcas vietā no 1901. līdz 1914. gadam. Valsts nozīmes mākslas piemineklis. 1939. gadā pirktas ērģeles.

Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803.gadā. Šajā pašā gadā tai tika piešķirts indults. Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863.gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8.septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts. Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu. Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924.gada 15.jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935.gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmāram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938.gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas. Sākot ar 1956.gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas. Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

Dagdas pilsētas centrā atrodas obelisks karavīru piemiņai, kur ir apbedīti 162 karavīri.

1820. gadā celta mūra baznīca. Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Cena

Gidi izvadās pa ebreju tautas vēstures līkloču pēdām Ludzas pusē.

Lūgšanu nams celts 19. gs. beigās. Celts no guļbaļķiem, apšūts ar horizontāliem dēļiem. Augsts zvanu tornis, ko sedz īpatnējs četrslīpju jumts. Logus rotā kokgriezumiem rotāta aploda.

Viena no krāšņākajām Latgales katoļu baznīcām, celta 1761. gadā savdabīgā poļu baroka stilā ar izcilām arhitektūras un mākslas vērtībām.

Taka ved ceļotājus pa vēstures zīmēm bagāto Pasienes novadu no muižas, garām Pasienes katoļu baznīcai, līdz Grebļa kalnam un Draudzības kurgānam. (Līdzi obligāti jāņem pases, ekskursiju pieteikt vismaz 3 dienas iepriekš).

17. gs. tiek uzcelta pirmā muižas ēka, 18. gs. Polijas karalis Augusts III uzdāvina muižu Pasienes zemes lielkancleram Jānim Borham, viņš uzceļ arī skaisto Pasienes dievnamu. 18. gs. Beigās īpašums nonāk Benislavsku dzimtas īpašumā. Pēdējā muižas īpašniece bija grāfiene Oboļenska, pēckara laikā te bija izvietojusies Pasienes pamatskola, pašreiz privatizēta, gaida savu atjaunotni.

Vienreizējas ar to, ka ir vienīgās Latvijā rekonstruētās holandiešu tipa dzirnavas ar grozāmo vējtveres mehānismu. Dzirnavu pirmais stāvs būvēts no šķeltiem laukakmeņiem. Augšējie stāvi būvēti koka konstrukcijā. Korpuss apšūts ar dēļiem un nosegts ar skaidām. Virs tā atrodas grozāma augšdaļa – “galva”, “cepure”. Privāts objekts, iepriekš jāpiesakās, zvanot uz norādītajiem telefoniem.

Piemiņas akmenī iekalta Latvijas kontūra un uzraksts "Šeit ir Latvija". to darinājuši tēlnieki I.Lukažs un H.Sprincis.

Piemiņas akmens selekcionāram Paulam Sukatniekam (1991.g.). Tā ir pateicības zīme par P. Sukatnieka mūža darbu vairāku Latvijas apstākļiem piemērotu vīnogu šķirņu izaudzēšanu. Atrodas pie “Apsīšu” mājām, kur visu mūžu dzīvojis un strādājis slavenais selekcionārs.

„Saules puķe” (1999) viena no četrām tēlnieka Viļņa Titāna (1944-2006) veidotajām skulptūras grupām „Latvija Saules zīmē”.Tēlnieks projekta "Latvija saules zīmē" ietvaros uzstādījis četras granīta zīmes Latvijas tālākajos ģeogrāfiskajos punktos - "Austras koks" Pasienas pagastā, "Zaļais stars" Nīcas pagastā, "Baltās naktis" Ipiķu pagastā un "Saules puķe" Demenes pagastā. „Saules puķe” apzīmē Latvijas tālāko dienvidu punktu. Tajā iekalti burti LV, platuma un garuma grādi, kuru pamatā ir saules motīvs. Šo veidojumu tēlnieks veltījis Latvijas neatkarības pasludināšanas 80.gadadienai.

Veltīts Krāslavas rajona visu okupāciju varu terora upuru piemiņai. Tēlnieki – daugavpilieši Indulis un Ivo Folkmaņi. Piemineklis uzstādīts pēc Krāslavas rajona politiski represēto nodaļas iniciatīvas ar Latviešu fonda atbalstu.

Atklāts 2006. gadā. Piemiņas vietas akmeņi atrasti Medupes laukos 18 km no Kalupes. Savukārt arhitekte Ģertrūde Kudiņa, izveidodama trīs akmeņu kompozīciju, trāpīgi uzsvērusi gan 1905. gada revolūcijā, gan karos un izvešanās piedzīvotās sāpes, ciešanas, kuras nav gājuša secen arī kalupiešiem.

Bijušās Šlosbergas pils dārzā aplūkojams piemineklis grāfienes sunītei, uz kura franču valodā rakstīts - "Mīļajai sunītei, vārdā Folija, 1892 - 1998"

Piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem tautā saukts “Staņislavs”. Pirmo reizi uzstādīts 1938. gadā , gāzts divas reizes, un tikai pēc gariem gadiem 1993. gadā tas atgriezies savā vietā. Atjaunotā pieminekļa veidotāji I. Folkmanis un A. Jansons.

Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Izcils koka arhitektūras piemineklis, viena no skaistākajām koka baznīcām Latgalē.